Amatniecība
|
|
Lielākā nozīme viduslaiku Rīgā bija tirdzniecībai, taču pilsētā bija ap 100 visdažādāko amatu. Amatnieki bija gan latvieši, gan citu tautību cilvēki. Rīgā amatnieki galvenokārt strādāja vietējam tirgum, lai iedzīvotājiem būtu pārtika, apģērbs un sadzīves priekšmeti. Visbiežāk amatnieki savus izstrādājumus darināja pēc pasūtījuma. Jebkuras profesijas Rīgas amatnieki, tāpat kā visās citās Eiropas pilsētās, dalījās trijās kategorijās (kvalifikācijas pakāpēs): meistaros, zeļļos un mācekļos. Meistari bija augsti kvalificēti sava amata pratēji ar lielu pieredzi. Vienīgi viņiem bija tiesības atvērt darbnīcas, nolīgt zeļļus un mācekļus un pārdot savus izstrādājumus. Ražošanas procesā meistaram pašam vajadzēja veikt sarežģītākos un atbildīgākos darbus. Zeļļi bija apguvuši profesiju un strādāja meistaru darbnīcās par noteiktu atalgojumu. Mācekļi bija jaunieši, kas vai nu paši vēlējās apgūt kādu profesiju, vai arī to darīja, pakļaujoties dzimtas tradīcijām. Mācekļa laiks bija samērā nenoteikts – no gada līdz trim, četriem gadiem un pat ilgāks, atkarībā no amata sarežģītības. Mācību laikā māceklim bija jādzīvo meistara ģimenē, jābūt viņa apgādībā un jāpilda visas prasības un uzdevumi. |